Cietumu kalpošana laicīgo iniciatīvu kontekstā

marts 18, 2012 at 13:27 2 komentāri

Kādu mērķi vēlamies sasniegt?

Pirmais – lai atbrīvotais vienkārši neizdarītu jaunus noziegumus (t.s.speciālā prevencija).

Otrais – lai atbrīvotais pēc atbrīvošanas nebūtu sociāli atstumts citu, ar noziedzīgu uzvedību nesaistītu faktoru dēļ un darbotos ģimenes un sabiedrības labā.

Atbrīvotais jaunus noziegumus izdara tādēļ, ka viņš ir pakļauts noziedzīgas uzvedības riskiem. Atbilstoši vispārpieņemtajai praksei (Džendro u.c., 1996.) pastāv vienpadsmit galvenie riski, kas sarindojami pēc iespējas, ka tie rezultēsies jaunos noziegumos. Katrs ieslodzītais var būt pakļauts vienam vai vairākiem riskiem. Lielākā šo risku daļa ir dinamiski, t.i. – tos var mazināt.

Riski pēc „būtiskuma” ierindojami sekojoši:

  1. Antisociāls atbalsts;
  2. Antisociāla izziņa;
  3. Antisociāla personība;
  4. Agrāka sodāmība;
  5. Sociālie sasniegumi;
  6. Vecums, dzimums, rase;
  7. Vielu atkarība;
  8. Ģimenes faktori;
  9. Intelekts;
  10. Personiskas ciešanas;
  11. Zemāka šķira.

Pirmais cietumu administrācijas uzdevums – saprast, kuram notiesātajiem kurš no riskiem piemīt un kādā pakāpē. Nākošais uzdevums – atvasināt no šiem riskiem pareizo terapiju un saplānot to visa soda termiņa garumā. Pēdējais no uzdevumiem – iesaistīt notiesātos riskiem un viņu uztveres līmenim atbilstošā terapijā un vērtēt – vai riski mazinās un cik ātri tas notiek. Šādas sistēmas ideālais rezultāts – notiesātais, kurš pēc atgriešanās sabiedrībā neizdara atkārtotus noziegumus.

Tā kā cietumos atrodas ap 4000 notiesāto, bet resursi ir ierobežoti – priekšroka jādod tiem notiesātajiem, kuriem piemīt visbūtiskākie riski visaugstākajā pakāpē. Tas nozīmē, ka notiesātos tīri matemātiski iespējams sagrupēt prioritārās grupās un resursu ierobežojuma apstākļos vispirms kultivēt tās programmas, kuras ietekmē „vissmagāko grupu” riskus.1

Ja risks ir zems, turklāt notiesātajam attīstījusies noziedznieka stigma, vislabākā terapija, kas soda laikā iespējama – ir tās nepiemērošana.

Taču, pie visa minētā, jāņem vērā vēl viens būtisks faktors – kaitējums, ko prognozējamais noziegums var nodarīt sabiedrībai. Zaglēns-recidīvists soda laikā var atpūsties, ja līdzekļu pietiek tikai izvarotāja terapijai.2

Pēc atbrīvošanas no cietuma, cilvēks var būt sociāli atstumts gan noziedzīgas uzvedības, gan citu sociālās atstumtības risku dēļ. Pieņemsim, ka notiesātajam atbrīvojoties vairs nav noziedzības risku un izolācija cietumā, kā sociālās atstumtības izpausme viņam vairs nedraud. Turklāt – sistēma ir paglābusi kādu potenciālu cietušo. Taču tā nav mazinājusi citus sociālās atstumtības faktorus – atbrīvotais var būt gan ilgstošs bezdarbnieks, gan pirmspensijas vecuma cilvēks, gan mazizglītots cilvēks, gan bezpajumtnieks, gan invalīds utt., gan var arī apvienot šos visus faktorus vienā personā.

Par zināmu panaceju šajās likstās mēdz uzskatīt integrāciju darba tirgū – tam kalpo izglītības un nodarbinātības pasākumi cietumā, kā arī aktīvās darba politikas pasākumi brīvībā. Cietuma apstākļos svarīgi izvairīties no situācijas, kurā izglītība tiek uzskatīta par absolūtu līdzekli. Tādu, kas mazina visus riskus – ne tikai likumpaklausīga cilvēka sociālās atstumtības riskus, bet arī tos, kuri noved likumpārkāpēju pie atkārtota nozieguma.

Un tagad paskatīsimies – kāda loma šajā sistēmā ir cietumu kalpošanai?

Ievērojamais kriminologs Nilss Kristi apgalvo, ka noziedzības nepastāv.3 Un patiešām – rīcība, kas vienā sabiedrībā vai laikmetā tiek uzskatīta par noziegumu, citā var iemantot varoņdarba slavu. Talibu varas gados Afganistānā mūzika bija aizliegta un par nošu glabāšanu “noziedznieku” varēja sodīt ar nāvi. Šādi absurdi ierobežojumi nebūtu iespējami sabiedrībā, kura dzīvo balstoties universālā tiesību un kristīgās ētikas avotā, kas pārdzīvojis neskaitāmus karus un laicīgās varas maiņas – Bībelē. Ja piekrītam Minsteres filozofijas skolas pārstāvim Ginteram Rormozeram – no tā, cik mūsu sabiedrība vēl ir kristīga, atkarīga demokrātijas un tiesiskā valstiskuma pastāvēšana.

Līdz ar to, cietumu kalpošanā nav mērķa izvēles grūtību – uzmanības centrā ir mīlestība uz Dievu, kā arī principu un ideālu kopums – kristīgais etoss.

Kristiešiem jābūt likumpaklausīgiem pilsoņiem: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Rom.13:1). Par galveno noziedzības avotu tiek uzskatīti tumšie cilvēka dvēseles apcirkņi: “Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi” (Mat.15:19). Taču kristietībā labai attieksmei pret ieslodzītajiem to labošanas interesēs ir dziļas saknes. Kristus kalpošanu ieslodzītajiem salīdzina ar kalpošanu Sev: “Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis” (Mat.25:36).

Tādēļ progresīvākie kriminālsodu izpildes pavērsieni saistīti tieši ar kristīgajām iniciatīvām. Pateicoties kvēkeru 1790.gadā izveidotajai “grēku nožēlotavai” jeb penitenciārijam, ieslodzījuma vietas kļuvušas par labošanas institūcijām un mūsdienās nes penitenciārās sistēmas vārdu. Arī šodien kristīgo iniciatīvu pārņemšanas process turpinās. Menonītu mācītāju Hovarda Zēra “Atjaunojošā taisnīguma” un Harija Naja “Atbalsta un atbildīguma apļu” idejas jau ieņēmušas stabilas pozīcijas dažādu valstu probācijas sistēmās. Pie tam pēdējais iedvesmu smēlies no jau minētā kriminologa Kristi darbiem. Tātad – kristīgo un laicīgo pasauļu iniciatīvas nav pretrunā. Gluži otrādi – tās viena otru papildina.

Sarežģītāk ir ar laicīgās pieejas metodoloģisko pamatojumu. Par labāko praksi progresīvākajās kriminālsodu izpildes sistēmās šobrīd tiek pieņemta kognitīvi biheiviorālā terapija, kas radusies saplūstot diviem psiholoģijas virzieniem – biheiviorismam un kognitīvajai psiholoģijai. Tā notiesātajam ļauj identificēt, novērtēt un koriģēt savas kļūdainās domas un disfunkcionālo uzvedību. Savukārt socioloģiskās kriminoloģijas pieejas, kuras priekšplānā izvirza politiskos, sociālos un ekonomiskos noziedzības cēloņus, kā arī klīniskā kriminoloģija, kas balstās individuālajos psihopatoloģiskajos un ciešanu faktoros – savas pozīcijas ir zaudējušas, kā mazāk efektīvas.

Un te mēs nonākam divu zinātņu – psiholoģijas un teoloģijas – sensitīvajā saskares punktā. Turklāt cietumos šīs zinātnes savijušās īpaši cieši. Šo zinātņu nesējiem jācenšas nevis konfrontēt, bet gan sadarboties. Pasaule pazīst daudz šādu konfrontācijas mēģinājumu. Piemēram, viens no XXI gadsimta izcilākajiem cilvēkiem žurnāla “Newsweek” versijā – biheiviorālās neiroloģijas akadēmiskā lauka pārstāvis Vileianurs Ramačandrans un viņa domubiedri Dieva “centrus” meklē cilvēka smadzenēs, uzsverot, ka epilepsijas slimniekiem ir spēcīgākas reliģiskās jūtas.5 Savukārt teologs un psihoterapeits Oigens Drevermans, kurš Bībeli centās interpretēt no Junga un Freida pozīcijām, 1991.gadā zaudēja tiesības pasniegt teoloģijas lekcijas, bet 1992.gadā – sprediķot.

Neraugoties uz šķietamajām pretišķībām, gan psiholoģijas, gan teoloģijas adeptu mērķi ir līdzīgi, pat ja tie uz savu mērķi skatās no atšķirīga skatu punkta. Par teoloģiskās pieejas moto nav šaubu: “Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga”(Lūk.15:7). Atliek novēlēt tikpat stabilu ideoloģisko bāzi vidē, kurā valda materiālistiskais pasaules uzskats bez dvēseles. Vai arī – pievienoties.


1 Piemēram – piešķiram riskiem punktus. No 11 punktiem antisociālā atbalsta riskam līdz 1 punktam – zemākas šķiras riskam. Pieņemsim, ka mums ir notiesātais A, kuram konstatēts antisociālas personības risks augstākajā pakāpē, kā arī vielu atkarības risks vidējā pakāpē. Risku kopējā vērtība sastāda 9+7=16. Katru no riskiem reizinām ar smaguma pakāpi. Tādējādi – (9×3) + (7×2) = 41. Šāds notiesātais no terapijas viedokļa ir „aktuālāks”, kā notiesātais, kuram konstatēta vielu atkarība, zemākas šķiras risks un intelekta risks augstākajā pakāpē (kopā – 33).

2 Šis ir būtisks terapijas aspekts. Noziedznieks ar plašu seksuālo deviāciju vēsturi drīzāk atgriezīsies pie saviem ierastajiem netikumiem, nekā zaglēns-recidīvists kļūs par masu slepkavu

3 Nils Christie, A Suitable Amount of Crime, 2004

4 http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/Polit/rorm/03.php

5 http://atheistempire.com/reference/brain/main.html

Advertisements

Entry filed under: Skatu punkts. Tags: , , , , , .

Postpenitenciārais haoss vai izdevība alternatīvas sistēmas izveidei? “Kulturāli cietumi” – mūsu pašu rokām

2 komentāri Add your own

  • 1. Olga Kārliņa  |  marts 20, 2012 plkst. 18:18

    Māra idejas un domu gājiens par penitenciāro un resocializācijas jomu mani ieinteresēja un lika aizdomāties. Praktisko pielietojumu savā, cietumu psihologa darbā, redzu idejai par risku ranžēšanu un prioritāšu izvirzīšanu. Jo reāla situācija liek izvērtēt savus resursus un izvirzīt prioritātes milzīgā darbā plūsmā.
    Vēlētos piebilst par tādu riska faktoru , kā antisociāla personība. Šī tēma mani uzrunāja, jo veicu pētījumus rakstot maģistra darbu par tēmu „Likumpārkāpēju personības īpatnību atšķirības atkarībā no nozieguma veida”. Atziņas , ko guvu pētot zinātnieku pieejas un koncepcijas attiecība uz antisociālo personību, ka tādu, bija sekojošas. Bijušās PSRS valstu pārstāvji pielieto tādu jēdzienu , kā „antisociāla personība”, bet rietumu pētnieki vairāk lieto un liek akcentu uz jēdzienu „krimināla domāšana” („criminal minds” piem. Andrevs, D.A. (1988). The psychology of criminal conduct). Atšķirība, manuprāt ir milzīga. Ja mēs skatāmies cietumā nonākošu cilvēku, ka uz kriminālo vai antisociālo personību, tad varētu palīdzēt tikai personības pārstrukturēšana, dziļākas izmaiņas personībā. Tas ir ilgstošs process un psihoterapeitu lauciņš. Mums tādu laika un profesionālo resursu nav. Bet jā mēs atdalām personību un rīcību (ko īstenība arī dara kognitīvi-beheiviorāla pieeja), tad mums ir jāpārstrukturizē domāšanas veidu. Jo mēs esam tas, ko un kā mēs domājam. Ja mūs neapmierina uzvedība tad mums ir jāmaina domāšanas veidu. Tas ir reāli ar psihologu un rehabilitācijas, uzvedības korekcijas programmu palīdzību.
    Pievilcīga un tuva doma par psiholoģijas un teoloģijas saskares punktu. Domāju, ka nav jāmeklē kas ir atšķirīgs starp tām , bet tieši otrādi ir jāmeklē kopsaucējs. Kopīgais ir palīdzības sniegšana sarežģītā situācijā nonākušam cilvēkam un arī tas, ka gan psiholoģija, gan teoloģija balstās uz humānistiskām vērtībām. Tas manuprāt ir svarīgākais un būtiskākais moments. Ja cilvēka, profesionāļa, kurš gan tas nebūtu, psihologs, vai teologs viņa primārais mērķis ir sniegt kvalitatīvu palīdzību, nevis pašapliecināties , viņi spēs apvienoties komandā un sadarboties pozitīva rezultāta sasniegšanā.

    Atbildēt
  • 2. toms kokins  |  aprīlis 11, 2012 plkst. 16:20

    Labdien, Māri! Nevarēju atrast Jūsu kontaktus, tapēc rakstu šeit. Jau vairākus gadus organizēju RTU pilsētplānosānas un arhitektūras vasaras skolu un pagājušo gadu viena no darba grupām pievērsās cietumu tēmai Liepājā, Karostā. Uzgāju šo blogu un nospriedu, ka Jums varētu būt interesanti. Šeit pilns projekta materiāls – http://cargocollective.com/rehab Varbūt šo varam kaut kā aktualizēt, publicēt, lai pievērstu lielāku sabiedrības un politiķu uzmanību šim jautājumam.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


MANS OTRS BLOGS

Lietas, par kurām ne tikai gribas, bet arī izdodas uzrakstīt:)
http://gaumeslieta.tumblr.com/

Filmu mikroanotācijas - http://pinterest.com/marisluste/movies-i-like/

Kategorijas

Sekojiet man Tviterī!

Blog Stats

  • 40  275 hits

Grafiti

Par cilvēkiem un vidi

DOMAS (ne)PARASTĀS

Kad mirklis ir glezna

A Young Folklorist's Notebook

Par Abreni un abreniešiem

Dace domā par...

...visu to, ko sauc par dzīvi.

piskonts

ej dirst!

Mans zelts ir mana tauta

Buržuāziska latviešu nācionālista piezīmes

Latvijas blogu apskats

Iknedēļas apskats par aktualitātēm Latvijas blogosfērā

cipule

Par sevi, veselības aprūpi un politiku

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

andrisreis

This WordPress.com site is the bee's knees

Klāva domas

Brīvos, bet nozīmīgos mirkļos

1 in 100

A monthly blog dedicated to shedding light on the prison problem in America

Sandra Veinberga

Publicistika ∙ žurnālistika ∙ mediji. ©Sangun Communication

%d bloggers like this: