Ko baudīsim – procesu vai tā augļus?

Decembris 11, 2012 at 16:07 Komentēt

Pirmpublikācija Latvijas Vēstneša portālā par likumu un valsti: http://www.lvportals.lv/emuari.php?id=677 )

382008_394438047298179_459191415_nVai sods sniedz gandarījumu nozieguma upurim? Un varmākam? Vai pasaule sastāv no „mums” un „viņiem”? Kas tie ir – „mēs” un kas ir „viņi”? Kādas sekas ir šādam iedalījumam?

Upuris

Iedomāsimies, kā jūtas vardarbīga nozieguma upuris. Piemēram, kāda meitene. Vardarbības rezultātā viņa pēkšņi ir zaudējusi varu pār savu dzīvi. Viņa pēkšņi zaudējusi ticību tam, ka pasaule ir prognozējama. Bezspēcības sajūtu brīžiem nomaina atriebības alkas, taču tās ir svešas viņas vērtību sistēmai un tādēļ izraisa viņā vainas sajūtu.

Viņa grib izrunāties, taču viņai jācīnās pat par līdzcietību. Draugi distancējas no viņas sāpēm un aicina negremdēties pagātnē, daži uzskata, ka viņa pati vainīga notikušajā.

Meitene uzdod sev jautājumus – kādēļ tas noticis tieši ar viņu? Ko viņa izdarījusi nepareizi? Vai viņa var justies drošībā?

Kā redzams, upurim pēc vardarbības rodas vesela virkne vajadzību. Upurim nepieciešama dziedēšana, nepieciešams atgūt autonomiju un varu pār savu dzīvi, atbrīvoties no nozieguma un noziedznieka varas, pielikt punktu. Citādi brūces paliek atvērtas.

Reakcija

Kā pasaule ap upuri reaģē uz šo situāciju? Vai upuris saņem atbildes uz jautājumiem – kas noticis un kādēļ? Vai kāds mēģina aizvērt viņa brūces?

Parasti savu darbu sāk kriminālā justīcija. Tā raugās:

–          kāds likums ir pārkāpts;

–          cik smaga ir varmākas vaina;

–          kāds sods viņam par to draud.

Upuris ar savām vajadzībām paliek aiz kadra. Faktiski, cietušā lomu uzņemas valsts. Procesam ir sacīkstes modelis, tas ir tik piņķerīgs un tik ļoti orientēts uz varmāku, ka viņa vienīgās rūpes saistās ar sevi un savu tiesisko stāvokli. Viņš pats sāk justies kā cietušais un nekas vairs neliek viņam iejusties upura pārdzīvojumos. Tādējādi, viņš nemaz neuzņemas patiesu atbildību upura priekšā. Tiesas piespriestā civilprasība drīzāk tiek uztverta kā papildsods, nevis kā mēģinājums izlabot nodarīto ļaunumu un izpildīt saistības pret otru cilvēku.

Tā vietā, lai censtos atjaunot taisnīgumu, justīcija atstāj upura jautājumus bez atbildes. Tā attālina iesaistītās puses un kultivē pasaules skatījumu pēc principa „mēs” un „viņi”.

 Ko darīt?

Par jēgpilnu kriminālo justīciju iestājas sociālā kustība – atjaunojošais taisnīgums.

– Tā uzsver, ka vardarbība pirmkārt rada pienākumus, atšķirībā no tradicionālās justīcijas, kas pirmkārt redz vainu.

– Tā uzsver, ka noziegums ir vardarbība pret cilvēkiem un attiecībām, nevis pret likumu un valsti.

– Tā uzsver, ka taisnīguma atjaunošanā jāiesaista cietušie, likumpārkāpēji un sabiedrība. Nevis tikai valsts.

– Ja tradicionālajā justīcijā galvenais akcents ir uz sodu, tad atjaunojošajā taisnīgumā – uz cietušo vajadzībām.

– Atjaunojošais taisnīgums akcentē nākotni, nevis pagātni.

– Tam ir dialoga nevis sacensības modelis kā tradicionālajā justīcijā.

– Atjaunojošais taisnīgums vērsts uz noziedznieka un sabiedrības saiknes stiprināšanu, nevis vājināšanu.

– noziedznieka personība tiek izskatīta tās viengabalainībā, nevis fragmentāri, par noteicošo faktoru izvirzot noziegumu.

Atjaunojošais taisnīgums uzsver, ka noziegumā cieš upuris, starppersonu attiecības, arī noziedznieks un, protams, sabiedrība. Dziedināšana nepieciešama kā upurim tā varmākam. Tādēļ caur atbildības atzīšanu nepieciešams atrast vismaz divus ceļus – uz nožēlu un uz piedošanu. Taču piedošana – tā nav nodarījuma aizmiršana. Tādēļ noziegums nav jāpārstāj uzskatīt par noziegumu, jo tas devalvētu upura ciešanas un noziedznieka personisko atbildību. Piedošana ir atbrīvošanās no nozieguma un varmākas varas, tā ir punkta pielikšana.

Upuris un varmāka var palīdzēt viens otram. Taču tas nav iespējams bez dialoga. Kaut pastarpināta. Taisnīgums jāvērtē pēc augļiem, nevis pēc procedūras veiksmīgas norises.

Advertisements

Entry filed under: Manas publikācijas.

Vīrieši ir no Marsa, sievietes no Venēras bet ieslodzītie – no Plutona? Plaisas vai tilti – kas labāk?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


MANS OTRS BLOGS

Lietas, par kurām ne tikai gribas, bet arī izdodas uzrakstīt:)
http://gaumeslieta.tumblr.com/

Filmu mikroanotācijas - http://pinterest.com/marisluste/movies-i-like/

Kategorijas

Sekojiet man Tviterī!

Error: Twitter did not respond. Please wait a few minutes and refresh this page.

Blog Stats

  • 40  275 hits

Grafiti

Par cilvēkiem un vidi

DOMAS (ne)PARASTĀS

Kad mirklis ir glezna

A Young Folklorist's Notebook

Par Abreni un abreniešiem

Dace domā par...

...visu to, ko sauc par dzīvi.

piskonts

ej dirst!

Mans zelts ir mana tauta

Buržuāziska latviešu nācionālista piezīmes

Latvijas blogu apskats

Iknedēļas apskats par aktualitātēm Latvijas blogosfērā

cipule

Par sevi, veselības aprūpi un politiku

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

andrisreis

This WordPress.com site is the bee's knees

Klāva domas

Brīvos, bet nozīmīgos mirkļos

1 in 100

A monthly blog dedicated to shedding light on the prison problem in America

Sandra Veinberga

Publicistika ∙ žurnālistika ∙ mediji. ©Sangun Communication

%d bloggers like this: