Resocializācijas procesu uzdevums – noziedzības risku mazināšana

jūlijs 19, 2013 at 11:11 Komentēt

sign-post1Kādēļ mēs, cietumu darbinieki, ejam uz darbu? Lai iedodot noziedzniekam vislabāko resocializāciju aizvestu to līdz brīvībai un nodotu to gādīgās rokās cerot, ka mēs to cietumā vairs nekad neieraudzīsim. Mēs neejam uz darbu atriebties sabiedrības vietā un nenākam – ar dažādiem pasākumiem padarīt daudzveidīgāku un interesantāku notiesāto cietuma dzīvi.

Ja gādīgo roku brīvībā nav, mums pašiem jāveicina to piesaiste. Mēs nevaram gūt gandarījumu par savu darbu kamēr redzam, ka mūsu ieguldījumi pēc soda izciešanas tiek izniekoti.

Taču pēc kādiem kritērijiem sabiedrība vērtē cietumu darbības efektivitāti? Ja pēc izņemto mobilo tālruņu skaita un narkotiku daudzuma – tad resocializācijas procesi nav vajadzīgi. Taču, ja cietumos tiek organizēta resocializācija, tad sistēmas efektivitāte jāvērtē pēc tās ietekmes uz recidīva mazināšanos pēc atbrīvošanas. Šī ietekme statisku, iesīkstējušu, neefektīvu un bezsaturīgu postpadomju sistēmu padara par dzīvu, dinamisku, efektīvu, prorietumniecisku sistēmu.

Noziedznieku brīvības atņemšanas soda izpildes pakalpojuma ietekme, kuru sabiedrība pērk no valsts, nedrīkst aprobežoties tikai ar laiku, kamēr noziedznieks ir izolēts no sabiedrības. Šāda latiņa 21.gadsimtā ir pārāk zema. Tādēļ ideālajā modelī – apsardzes, uzraudzības, drošības institūti ir tie, kas nodrošina, lai notiesātie nepārkāptu noteikumus un laikus nonāktu vietā, kurā notiek resocializācija. Mediķi rūpējas, lai notiesātie būtu veseli un varētu piedalīties resocializācijā, saimnieciskie institūti nodrošina, lai notiesātie būtu izgulējušies un paēduši un varētu piedalīties resocializācijā. Visi šie institūti nodrošina, lai labi izglītota, kompakta speciālistu grupa varētu vadīt resocializācijas procesus. Tie ir kā gādīga mājsaimniece, kas izmazgā drēbes un pagatavo vīram brokastis, lai viņš varētu nodarboties ar lielo biznesu.

Tā kā formālā, sodošā kriminālā justīcija sevi apliecinājusi kā recidīvistu atražošanas mehānismu, perspektīvā Latvijas kriminālajai justīcijai ir tikai viens attīstības ceļš – atjaunojošais taisnīgums, kas jau nostiprināts Krimināllikumā kā viens no soda uzdevumiem. Atjaunojošā taisnīguma procesu rezultāts nav represiju bargums, bet gan ar konfliktu saistīto seku likvidācija, nodarītā kaitējuma atlīdzināšana, pušu samierināšanās un gandarījums par paveikto. Un resocializācija piedāvā instrumentus ikviena šī rezultāta veicināšanai.

Ja agrāk sistēma mēģināja prognozēt notiesātā recidīva risku pēc atbrīvošanas tikai pēc viņa uzvedības cietumā, tagad tā iemācījusies noteikt noziedzīgas uzvedības riska faktorus, kuriem ir reāla ietekme uz recidīvu. Vēl nepietiek resursu, lai ikviena notiesātā ikvienam riskam būtu iespējams likt pretī atbilstošo resocializācijas līdzekli, kurš konkrēto risku mazina. Taču no situācijas, ka mēs zinām notiesāto riskus bet instrumentu trūkuma dēļ nespējam mazināt tos visus – nav jābaidās. Ja mēs nezināsim riskus, mēs nezināsim, kādu resocializācijas līdzekļu attīstīšanas virzienā mums jādarbojas ar vislielāko enerģiju. Notiesātie sevī nes veselu risku kompleksu un recidīva prognozes uzlabosies pat tad, ja pagaidām spēsim mazināt galveno risku kaut daļai notiesāto.

Nav būtiski, cik daudz notiesāto patērē laiku piedaloties pasākumos, kuriem, iespējams – nav ietekmes uz viņu riskiem. Būtiski – cik notiesātajiem resocializācijas līdzekļi ļāvuši mazināt riskus, par kādu pakāpi tie samazinājušies un cik ilgs laiks nepieciešams darbam ar atlikušajiem riskiem pēc atbrīvošanas. Tas nozīmē, ka sodu izcietušo probācijas uzraudzībai un kontrolei perspektīvā, kā arī nevalstiskajām iniciatīvām jābūt ciešā kopsakarībā ar risku izvērtējumu soda laikā.

Taču formālās institūcijas saviem spēkiem nevar samazināt visus riskus. Ne cietumā ne pēc cietuma. Ne represīvo, ne sociālās aprūpes institūciju spēkiem. Tie ir riski, kas saistīti ar sociālo atbalstu noziegumiem un ģimenes attiecībām. Tādēļ institūcijām jādod sabiedrībai signāls, ka tā uz brīvprātības pamatiem un, darbojoties atbilstoši noteiktām procedūrām, ir īpaši gaidīta, lai darbotos konkrētās jomās, kā arī jānodrošina brīvprātīgo apmācība. Drošības sajūta noziegumu recidīva kontekstā panākama vienīgi valsts, pašvaldību un sabiedrības kopīgiem spēkiem.

Advertisements

Entry filed under: Manas publikācijas. Tags: , , , .

Kāda ir sabiedrības loma notiesāto sociālajā integrācijā? Ko varam darīt citādi? (pirmā daļa)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


MANS OTRS BLOGS

Lietas, par kurām ne tikai gribas, bet arī izdodas uzrakstīt:)
http://gaumeslieta.tumblr.com/

Filmu mikroanotācijas - http://pinterest.com/marisluste/movies-i-like/

Kategorijas

Sekojiet man Tviterī!

Error: Twitter did not respond. Please wait a few minutes and refresh this page.

Blog Stats

  • 37,063 hits

Grafiti

Par cilvēkiem un vidi

DOMAS (ne)PARASTĀS

Kad mirklis ir glezna

A Young Folklorist's Notebook

Par Abreni un abreniešiem

Dace domā par...

...visu to, ko sauc par dzīvi.

piskonts

ej dirst!

Mans zelts ir mana tauta

Buržuāziska latviešu nācionālista piezīmes

Latvijas blogu apskats

Iknedēļas apskats par aktualitātēm Latvijas blogosfērā

cipule

Par sevi, veselības aprūpi un politiku

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

andrisreis

This WordPress.com site is the bee's knees

Klāva domas

Brīvos, bet nozīmīgos mirkļos

1 in 100

A monthly blog dedicated to shedding light on the prison problem in America

Sandra Veinberga

Publicistika ∙ žurnālistika ∙ mediji. ©Sangun Communication

%d bloggers like this: