Ko varam darīt citādi? (otrā daļa)

Decembris 1, 2013 at 23:25 2 komentāri

Lecam pa vecam?

oo1Ja gribam panākt izmaiņas, jāsāk rīkoties citādi. Visu darot kā esam ieraduši, iegūsim to pašu rezultātu, ko agrāk. Šis noteikums attiecas arī uz kriminālsodu izpildes sistēmas ieguldījumu recidīva mazināšanā.

Zemāk sekos daži priekšlikumi sistēmas potenciāla realizēšanai ilgtermiņā. Nav šaubu, ka Latvija agrāk vai vēlāk nonāks pie mūsdienīgiem risinājumiem un tā ir tikai mūsu pašu izvēle – pasteigties laikam pa priekšu vai atstāt reformas nākamajām paaudzēm.

Lielākais sistēmas trūkums ir – nespēja pārredzēt visu laukumu, kurā pārvietojas cilvēks ar noziedzīgas uzvedības riskiem.

Ja par darbības rezultātu tiek uzskatīta recidīva samazināšanās, tad jāapzinās, ka:

  • paveiktajam cietumos bez bijušo notiesāto atbalsta pēc atbrīvošanas – nav lielas ietekmes uz recidīva samazināšanos;
  •  atbalsta pasākumiem pēc atbrīvošanas, bez cietuma iestrādnēm, pašiem par sevi nav lielas ietekmes uz recidīva samazināšanos.

Ietekme uz recidīva samazināšanos ir tikai pilnam resocializācijas ciklam. Pilns cikls ir abi minētie etapi, kas seko viens aiz otra, turklāt nodrošinot pakāpenisku notiesātā pāreju no izolācijas brīvībā, kas nozīmē:

  • pakāpenisku kontroles samazināšanu visa cikla laikā;
  • pakāpenisku pienākumu deleģēšanas apjoma pieaugumu visa cikla laikā.Resocializacija

Strauja notiesātā pāreja no pilnīgas kontroles uz pilnīgu brīvību ir kritiska. Tikpat kritiska ir strauja pāreja no cietuma apstākļiem, kuros nav jāpieņem patstāvīgi lēmumi uz brīvības apstākļiem, kuros visi lēmumi jāpieņem patstāvīgi. Progresīvā brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma ir noderīgs instruments, taču pēc atbrīvošanas no soda tā vairs nefunkcionē.

Fokuss

Parasti bijušā notiesātā iespējas integrēties sabiedrībā tiek reducētas līdz mājokļa un darba esamībai. Tā vietā, lai fokusā būtu svarīgāki jautājumi, kas liecina par noziedzīgas uzvedības risku klātbūtni:

  • vai bijušais notiesātais sevī saglabājis antisociālas personas iezīmes: ir agresīvi nemierīgs, viegli aizkaitināms, impulsīvs?
  •   Vai viņš joprojām pauž kriminālas attieksmes – attaisno noziedzību un pauž negatīvu attieksmi pret likumu?
  •  Vai viņam ir krimināli draugi, trūkst pozitīvu kontaktu?
  •  Vai viņš ir atkarīgs no vielām?
  •   Vai viņš prot audzināt savus bērnus, vai viņa ģimenes saites ir stipras?
  •   Cik laba ir viņa veiktspēja un cik augsts gandarījuma slieksnis par sasniegumiem?
  • Vai viņš prot pozitīvi atpūsties, vai viņam ir pozitīvi vaļasprieki?

Jāapzinās, ka cietumā visus riskus ar maksimālo efektu ietekmēt nav iespējams. Cietumā nav iespējams imitēt brīvību. Resocializācija cietumā ir teorija ar dozētiem prakses elementiem, savukārt atbalsta apsākumi pēc atbrīvošanas – prakse ar teorijas elementiem.

Bet kā ar recidīvu?

Augstais recidīva līmenis neveidojas uz nosacīti pirms termiņa atbrīvoto notiesāto rēķina, kuru riska līmenis ir salīdzinoši zems un kuri kļūst par probācijas klientiem. Tas veidojas uz pilnu soda termiņu izcietušo rēķina. Taču tikai 10% atbrīvoto nav kur dzīvot un tādēļ tikai viņi ir potenciāli atbalsta sistēmas klienti. Tieši atbrīvotie bezpajumtnieki varētu meklēt rehabilitācijas centrus, kuri, piedāvājot nakšņošanas iespējas, var kalpot arī kā risku intervences platformas.

Pārējie atbalsta sistēmā neiesaistīsies bez piespiedu mehānisma. Tie ir cilvēki ar augstu un vidēju noziedzīgas uzvedības risku un tradicionālā intervence visticamāk attiecībā uz viņiem nebūs sekmīga arī pēc atbrīvošanas. Taču pakāpeniska pāreja no izolācijas sabiedrībā jebkurā gadījumā būtu saistīta ar optimistiskāku recidīva prognozi.

Ieviešot resocializācijas programmu standartus un realizējot atbilstošas programmas – šādu bijušo notiesāto skaits samazināsies. Tādēļ, ja šobrīd pirms termiņa tiek atbrīvota tikai ¼ notiesāto, ieviešot elektronisko uzraudzību un efektivizējot resocializācijas cikla cietumu etapu, kā arī pieņemot, ka pirmstermiņa atbrīvošana konsekventi tiks sasaistīta ar riska līmeni – pirms termiņa atbrīvoto notiesāto proporcija pieaugs. Kompleksā ar probācijas uzraudzību atbalsta sistēma sniegs labāko rezultātu tieši šai bijušo notiesāto grupai, kurai pienākums iesaistīties atbalsta sistēmā neizciestā soda laikā varēs tikt noteikts arī neraugoties uz dzīvesvietas esamību. Samazinoties recidīva līmenim uz pirmstermiņa atbrīvoto skaita pieauguma rēķina, samazināsies arī kopējais recidīva līmenis.

Savukārt pārējiem atbalsta sistēma varētu tikt noteikta tikai:

  • ar atsevišķu tiesisku regulējumu nosakot pienākumu tajā iesaistīties pēc soda izciešanas (kas nozīmētu neekonomisku resursu dublēšanu pirms un pēc soda izciešanas, institucionalizāciju pēc institucionalizācijas un tādēļ diskutējamu pieeju cilvēktiesībām);
  • Paredzot iespēju atrasties ārpus cietuma pusceļa mājās soda izciešanas laikā. Taču tas būtu saistīts ar sabiedrības drošības apdraudējumu, notiesātajiem ar augstu un vidēju risku atrodoties zemas kontroles un terapijas intensitātes apstākļos.

Faktiski, mīkstinot nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas nosacījumus, pirmstermiņa atbrīvošanas institūts varētu saaugt ar pusceļa māju institūtu neizciestā soda laikā. Ja šāda prakse izrādītos sekmīga un pusceļa mājas apliecinātu savu kapacitāti un efektivitāti – perspektīvā uz pusceļa mājām notiesātie varētu doties soda izciešanas beigu posmā.

Princips – „nauda seko riskam”

Intervencei, kas tiek īstenota ar resocializācijas programmu palīdzību, nepieciešams standarts. Pateicoties standartam tiek atšķirti instrumenti, ar kuriem iespējams panākt rezultātus darbojoties apstākļos, kuros sistēma piekļūst klientam (cietums, atbalsta sistēma brīvībā) no instrumentiem, kas rezultātus pozitīvi neietekmē.

Savukārt paredzot atestācijas kritērijus, tiek noteiktas prasības, kurām atbilst speciālists, kurš spēj efektīvi izmantot instrumentus no speciālista, kurš to nespēj.

Vispirms, visiem resocializācijas subjektiem nepieciešams akreditēties ar savu bāzi un cilvēkresursiem šim nolūkam izveidotā institūtā – cietumiem, probācijai, citām institūcijām, kas vēlas sevi pieteikt programmu īstenošanai cietumos un sabiedrībā. Tikai tas, kurš nebaidās ieraudzīt savu kailumu, spēj pienācīgi apģērbties.

Pieņemot, ka resocializācijas vīzija ir „intervence pret ikviena likumpārkāpēja ikvienu risku”, kvadrātos sadalītais spēles laukums ir zināms. Resocializācijas programmas ir pelnījušas tādu pašu statusu kā izglītības programmas un tādēļ akreditācija resocializācijas subjektam nozīmē tiesības saņemt valsts finansējumu programmām, kuru īstenošanai saņemta licence, bet licence – pienākumu tās īstenot.

Ar ko sākt?

Panākumu atslēga ir personāls, jo metodika pamatā ir jau izstrādāta. Taču nav jēgas izņemt no ierastās vides cilvēkus, dot tiem zināšanas, ielikt tos atpakaļ vecajā vidē kur jaunās zināšanas nav augstā vērtē un cerēt, ka viņi tās realizēs. Atliek pakāpeniska attīstība pilotu formā, kuriem šī bloga autors ierosina piešķirt pagaidu apzīmējumu „intensīvās resocializācijas grupas/nodaļas”. Sākotnēji par bāzi šādiem intensīvās resocializācijas flagmaņiem varētu kalpot iestādes ar attīstītāko infrastruktūru (ieskaitot jauno cietumu, ja tāds tiks uzbūvēts). Brīdī, kad intensīvās resocializācijas prakse apjoma ziņā sasniegs kritisko masu, tā kļūs par normu visai sistēmai, jo līdzšinējā prakse paliks marginālā mazākumā.

Nedaudz par saturu

Kamēr resursi ir ierobežoti, galvenie spēki jāvelta bīstamākajiem likumpārkāpējiem, kuriem ir augstākais riska līmenis, lielākā recidīva iespējamības prognoze un kuru nodarījums recidīva gadījumā nodarīs smagāko kaitējumu sabiedrībai. Tas atbilst vispārpieņemtajam principam, ka intensīvākā terapija jāvelta likumpārkāpējiem ar augstu noziedzīgas uzvedības riska līmeni.

Tādējādi nošķirama resocializācijas programmu pamatpakete (universālās personīgā menedžmenta programmas – piemēram „Cognitive Skills”, „EQUIP”, programmas vardarbīgiem likumpārkāpējiem un dzimumnoziedzniekiem, vielu atkarību profilakses programmas atkarīgajiem utt.), kā arī ekstru pakete – brīvā laika programmas, tēva iemaņu programmas, pašaprūpes un informatīvās programmas pirmsatbrīvošanās periodā, kā arī dažādas programmu modifikācijas pēc dzimuma un vecuma pazīmēm.

Atbalsta modelis

Pusceļa mājas ir tikai pagaidu risinājums pirms patstāvīgas dzīves uzsākšanas. Kas, protams, varētu kalpot par sabiedrībā īstenojamo programmu platformu cietumā iegūto prasmju integrēšanai sociālajā dzīvē. Taču – tā kā neviens no augstāk minētajiem intervences līdzekļiem nevar ietekmēt izvairīšanos no krimināliem draugiem, šo trūkumu novērstu mentoringa sistēma, kas atbrīvotajai personai piedāvātu prosociālu komunikāciju. Iespējams, sākotnēji to veidojot uz draudžu bāzes.

Valsts var noalgot sabiedrisku „aģentūru”, kas veido un koordinē draudžu tīklu mentoringa sistēmas iedzīvināšanai un apmāca brīvprātīgos mentorus, taču tā nevienu nevar iemācīt mīlēt savu tuvāko. Tomēr,  lai mentoringa sistēma varētu darboties, sistēmai vispirms jāsakārto savas attiecības ar sabiedrību un jāpalīdz risinājumos ieinteresētajai sabiedrības pārstāvniecībai izaugt par pienācīgu partneri.

Izglītība un darbs

Izglītība un darbs katra atsevišķi cietumos ir fundamentāla nozare, kas vēsturiski attīstījusies ātrāk un plašāk par koriģējošās un rehabilitējošās resocializācijas institūtu.

Samazinoties soda termiņu ilgumam, arvien aktuālākas paliks ieslodzījuma laikā apgūtās izglītības un darba iemaņas. Iemācīšanās mācīties izglītības turpināšanai pēc ieslodzījuma kļūs par galveno izglītības motīvu, jo izglītības dokumenta iegūšanai laika kļūs arvien mazāk.

Svarīgi, lai cietumos profesionālās izglītības piedāvājumu veidotu klientu profesionālās orientācijas rezultāti un mācību grupas tiktu komplektētas uz profesionālās orientācijas pamata. Esošās infrastruktūras ietvaros cietumos jādarbojas darba devējiem, kuri spēj nodrošināt praksi un darbu skolu piedāvātajās specialitātēs un skolām, kuras virza savus audzēkņus praksē un darbā pie darba devēja. Savukārt ieslodzītajiem par sistēmu „orientācija-izglītība-prakse-darbs” jārada priekšstats kā par vienotu pasākumu kompleksu. Vēlāka iesaiste darbā cietumā pie komersanta ir nosacījums iesaistei izglītībā un iesaiste izglītībā ir nosacījums uzņemšanai darbā. Nozaru ietvaros jāveicina sadarbība starp darba devējiem cietumā un brīvībā, nolūkā virzīt notiesātos uz konkrētu darba vietu pēc atbrīvošanas.

Rezumējums

Gluži tāpat kā valstij kopumā arī kriminālsodu izpildes sistēmā jābūt skaidrām attīstības perspektīvām ilgtermiņā un vidējā termiņā, nospraužot atskaites punktus ceļā uz ilgtermiņa mērķiem. Nepietiek ar plānošanu Nacionālās attīstības plāna periodu nogriežņos, jo padomju mantojuma reformēšana demokrātiskām sabiedrībām atbilstošā sistēmā prasa daudz vairāk laika. Iespējams, lasītājs iebildīs, ka atjaunotā Latvija pastāv jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu un reformām jau būtu laiks noslēgties. Uz to autors kā sistēmas attīstības aculiecinieks var iebilst, ka ar atsevišķiem izņēmumiem visā šajā laika posmā tā nav pazinusi pārmaiņu filozofiju un patiesie priekšnoteikumi reālai paradigmu maiņai izveidojušies tikai šobrīd.

Advertisements

Entry filed under: Skatu punkts. Tags: , , , .

Ko varam darīt citādi? (pirmā daļa) Krustpunktā. Ievads

2 komentāri Add your own

  • 1. Aigars  |  Decembris 2, 2013 plkst. 13:34

    Labi,ka kāds cilā šos jautājumus. Diemžēl baigi neiedziļinoties detaļās,bet īpaši nekas nav mainījies Latvijā.
    Personīgais piemērs noteikti ir vērā ņemams.
    10 gadus atpakaļ atbrīvojos un ļoti labi apzinos cik grūti ir atgriezties sabiedrībā,mainot domāšanu,uzvedību,stereotipus…..

    Atbildēt
    • 2. Sanita  |  maijs 28, 2014 plkst. 21:32

      Atbrīvojos 20 gadus atpakaļ, šobrīd beidzu sociālos darbiniekus. Rakstot bakalaura darbu par personām pēc ieslodzījuma, saprotu, ka 20. gadus atpakaļ bijām vēl lielākā “bardakā”, tomēr šodien ir tie paši vēži , tikai citā kulītē. Viens ir skaidrs- cietums nemaina, precīzāk, maina, tika ne uz to pusi
      Notiek adaptācija vidē,no kuras resocializēties, bez īpaša sabiedrības un valsts uzaicinājuma, nebūs iespēju.
      Bet pa lielam- izmainīt var tikai Jēzus! Jēzus ir motivācija no iekšienes, jo Viņš mums dod Svēto Garu un viņš ir pats labākais resocializācijas “instuments”.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


MANS OTRS BLOGS

Lietas, par kurām ne tikai gribas, bet arī izdodas uzrakstīt:)
http://gaumeslieta.tumblr.com/

Filmu mikroanotācijas - http://pinterest.com/marisluste/movies-i-like/

Kategorijas

Sekojiet man Tviterī!

Blog Stats

  • 36,612 hits

Grafiti

Par cilvēkiem un vidi

DOMAS (ne)PARASTĀS

Kad mirklis ir glezna

A Young Folklorist's Notebook

Par Abreni un abreniešiem

Dace domā par...

...visu to, ko sauc par dzīvi.

piskonts

ej dirst!

Mans zelts ir mana tauta

Buržuāziska latviešu nācionālista piezīmes

Latvijas blogu apskats

Iknedēļas apskats par aktualitātēm Latvijas blogosfērā

cipule

Par sevi, veselības aprūpi un politiku

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

andrisreis

This WordPress.com site is the bee's knees

Klāva domas

Brīvos, bet nozīmīgos mirkļos

1 in 100

A monthly blog dedicated to shedding light on the prison problem in America

Sandra Veinberga

Publicistika ∙ žurnālistika ∙ mediji. ©Sangun Communication

%d bloggers like this: