Riti raiti, valodiņa…

novembris 1, 2014 at 08:16 Komentēt

4677946_ORIGINAL_1346605985_jpgVai atkarību mazināšanas programmas jāvada latviešu un krievu valodā?

Norvēģija, kā zināms, ir tolerances citadele. Taču šajā valstī speciālā programma vielu atkarībā esošajiem ieslodzītajiem tiek īstenota tikai norvēģu valodā. Ieslodzītajiem kuri nepārvalda norvēģu valodu – dalība šajā programmā ir liegta, neraugoties uz to, ka ārvalstnieku skaits Norvēģijas cietumos sastāda 34% (01.09.2013.dati, salīdzinājumam Latvijā – 1,3% uz 01.01.2013.). Tikmēr Latvijā joprojām norit diskusija par valodām, kurās organizējama programma atkarību slimniekiem cietumos. Neraugoties uz to, ka gandrīz visi ieslodzītie ir Latvijas valstspiederīgie, to etniskais sastāvs ir neviendabīgs. Tādēļ speciālistu vidū izskan viedokļi par nepieciešamību nodarbības vadīt gan valsts, gan visplašāk lietotajā mazākumtautību – krievu valodā.

Varbūt Norvēģija savā identitātē jūtas vairāk apdraudēta un tādēļ Norvēģijas valstij vairāk rūp valsts valodas pozīcijas? Ārzemnieku bērniem Norvēģijas pašvaldību skolās tiek piedāvātas norvēģu valodas papildnodarbības, līdz viņu valodas zināšanas ir līdzvērtīgas vietējo bērnu zināšanām. Gluži likumsakarīgi – bezmaksas valsts valodas kursi ir pieejami arī Norvēģijas cietumos.

Mazāk ticams, ka Norvēģijas cietumu amatpersonu izvēli vadīt nodarbības valsts valodā diktē bažas par savu spēju precīzi un klientam saprotami noformulēt domu svešvalodā. Gan Norvēģijas, gan Latvijas cietumos strādā dažādās valodās runājoši cilvēki un visdrīzāk, daļa no tiem savas domas vislabāk spēj formulēt kādā no valodām, kas nav valsts valoda.

Visdrīzāk – dažādu tautību cilvēkiem bagātajā Norvēģijā, kuras pilsonis vienlaikus ir arī, piemēram, savas krievu saknes godājošs norvēģis, jautājums par valodu, kurā valsts vēršas pie sava pilsoņa vai iedzīvotāja – pat netiek aktualizēts.

Protams, līdzīgu lingvistisku nosacījumu noteikšana Latvijas cietumos ir papildu risks. Latvijā ieslodzīto vidū valsts valodas nepratēju skaits krietni pārsniedz ārvalstnieku skaitu, tādēļ šāds nosacījums varētu apgrūtināt programmu dalībnieku grupu komplektāciju. Turklāt ja programmas uzdevums ir mazināt klienta tieksmi pēc psihoaktīvām vielām, svarīgi, lai visa informācija tam būtu pieejama viegli uztveramā un nepārprotamā veidā.

Taču ja mēs uz šādu risinājumu paraugāmies kā uz apzinātu mēģinājumu ierobežot valsts valodas lietošanas apjomu publiskajā vidē, paveras cita aina. Nostādot grupu komplektēšanas risku svaru kausos līdzās valsts valodas prioritārās lomas apdraudējuma riskam un novēršot pirmo uz otrā riska rēķina, apsūdzības krieviskas vides uzturēšanā cietumos kļūtu visai pamatotas. Situācijā, kurā valsts valodas statusa uzturēšana privātajam sektoram nav saistoša, atliek paļauties uz teju vienīgo Valsts valodas likumā noteikto valodas sargu – publisko sektoru, kuru pārstāv arī ieslodzījuma vietu sistēma. Un brīdis, kurā latviešu kā vienīgās valsts valodas lomu sāks apšaubīt pat valsts iestādes, kļūs tai liktenīgs. Iecerot jaunos Latvijas cietumus kā radikāli jaunu sistēmu visdažādākajās jomās, savlaicīgi jāpārcērt arī šis, cieši savītais Gordija mezgls.

Mazliet ironizējot – latvieša vienīgajai tolerances izpausmei – vēlmei runāt krieviski pat tad, ja krievvalodīgais sarunas biedrs vēlas runāt latviski – nevajadzētu izpausties profesionālajā darbībā, ieskaitot kriminālsodu izpildes nozari. Tā vietā nāktos padomāt par grūtībām perspektīvā, komplektējot ieslodzīto grupas valsts valodas apmācībām. Ja cietumos ieslodzītajiem būs iespējams komfortabli dzīvot bez valsts valodas zināšanām, pat iesaistoties vielu atkarības profilaksē un (citos) resocializācijas pasākumos, šādiem kursiem būs minimāls pieprasījums.

Taču joprojām, valodas politika cietumā ir joma, kurā administrācijas vietā noteikumus diktē klienti – bieži nevis ar savu nespēju komunicēt valsts valodā bet ar nevēlēšanos to darīt. Tā ir protesta forma valstij kas atņēmusi tiem brīvību un tās valodai. Protesta forma, kuru ironiskā kārtā sankcionē valsts algotā administrācija.

Piekāpjoties klientu protestam, zināmu šķietamības formu pieņem arī pati resocializācija, jo pilnvērtīgai dzīvei Latvijas sabiedrībā nepieciešamas valsts valodas zināšanas. Latvijas cietumos klienti netiek gatavoti dzīvei Krievijas un pat ne divas valsts valodas akceptējošā Latvijas sabiedrībā – šāda rīcība būtu pretrunā valsts interesēm un tautas gribai, kas tika pausta 2012.gada referendumā. Turklāt darbā ar likumpārkāpējiem nav mazsvarīgs arī patriotisma faktors. Cilvēkam, kurš respektē un ciena savu dzimteni vai mītnes zemi – ir grūtāk pārkāpt tās likumus.

Protams, Latvijā jārespektē Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas par Eiropas cietumu noteikumiem REC(2006)2, tajā skaitā 87.2. punkts, kas nosaka, ka „ieslodzījuma vietas direktoram, administrācijai un vairumam pārējo ieslodzījuma vietas darbinieku jāspēj sarunāties valodā, kurā runā vai kuru saprot lielākā daļa ieslodzīto”. Latvija ir arī Eiropas Savienības valsts un šajā savienībā augstu tiek vērtētas mazākumtautību iespējas kopt savu kultūru. Taču ir stingri jānošķir ārvalstnieka iespējas kopt savu kultūru un iepazīties ar savām tiesībām un pienākumiem savā valodā, no Latvijas valstspiederīgā iespējām izvēlēties valodu, kurā valsts attiecībā pret viņu realizē savu pienākumu resocializēt viņu sabiedrībā. Brīvībā šādu izvēles iespēju būs krietni mazāk. Tiesa – jautājums vai ievadā minētais atkarību profilakses darbs cietumos ir resocializācija, cīņa ar noziedzību, veselības aprūpe vai arī visu minēto kombinācija – prasa dziļāku diskusiju.

Likumpārkāpēji jau līdz apcietinājumam un notiesājošam tiesas spriedumam iet marginālu ceļu un to turpina arī ieslodzījuma vietās. Koncentrējoties uz viņu integrāciju caur noziedzības risku mazināšanu, valsts nedrīkst aizmirst par integrācijas medaļas otru pusi. Integrācija nozīmē arī minoritāšu iekļaušanos sabiedrībā. Tādēļ cietumā pēc valsts valodas jārada pieprasījums un šis uzdevums ir valsts ziņā.

 

 

Advertisements

Entry filed under: Skatu punkts. Tags: , , .

Cietuma darbinieka manifests Kad sirdī uzplaukst eņģeļkoks…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


MANS OTRS BLOGS

Lietas, par kurām ne tikai gribas, bet arī izdodas uzrakstīt:)
http://gaumeslieta.tumblr.com/

Filmu mikroanotācijas - http://pinterest.com/marisluste/movies-i-like/

Kategorijas

Sekojiet man Tviterī!

Blog Stats

  • 36,612 hits

Grafiti

Par cilvēkiem un vidi

DOMAS (ne)PARASTĀS

Kad mirklis ir glezna

A Young Folklorist's Notebook

Par Abreni un abreniešiem

Dace domā par...

...visu to, ko sauc par dzīvi.

piskonts

ej dirst!

Mans zelts ir mana tauta

Buržuāziska latviešu nācionālista piezīmes

Latvijas blogu apskats

Iknedēļas apskats par aktualitātēm Latvijas blogosfērā

cipule

Par sevi, veselības aprūpi un politiku

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

andrisreis

This WordPress.com site is the bee's knees

Klāva domas

Brīvos, bet nozīmīgos mirkļos

1 in 100

A monthly blog dedicated to shedding light on the prison problem in America

Sandra Veinberga

Publicistika ∙ žurnālistika ∙ mediji. ©Sangun Communication

%d bloggers like this: