Atjaunojošais taisnīgums

Atjaunojošais taisnīgums (Restorative Justice) ir populāra, globāla mēroga koncepcija, sociāla kustība un multinacionāla ideju sistēma. Šī koncepcija runā gan par jaunu kriminālās justīcijas modeli, gan var paredzēt darbības, kas ar formālo kriminālprocesu nekrustojas un var tikt īstenotas paralēli, jebkurā no šī procesa etapiem. Koncepcijai ir daudz nosaukumu, tostarp – reparatīvā justīcija, transformējošā, kā arī neoficiālā justīcija. Tai ir arī daudz novirzienu, kurus apvieno dažas būtiskas pazīmes – orientācija uz kaitējuma izlabošanu un sociālo saišu atjaunošanu kas izjauktas nozieguma rezultātā, uzmanība saiknei starp cietušajiem, likumpārkāpējiem un sabiedrību.

Kustības iedīgļi meklējami 20.gadsimta sešdesmitajos gados, kad cīņa pret rasismu ASV bija sasniegusi savu virsotni. Neproporcionāli lielais afroamerikāņu un citu minoritāšu īpatsvars cietumos izraisīja kampaņas, kuru mērķis bija cīņa par ieslodzīto tiesībām un brīvības atņemšanai alternatīvu sodu meklējumi. Līdzīgus protestus pret baltās rases dominanci sāka uzturēt arī ASV, Austrālijas, Jaunzēlandes, Kanādas un Dienvidāfrikas Republikas pamatnācijas. Ļoti aktīvas bija arī sieviešu kustības. Feministu grupas vērsa uzmanību uz nepareizu attieksmi pret cietušajiem kriminālprocesā. Tādējādi, sociālo kustību aktīvisti vērsa uzmanību uz nepamatoti stingru sodu politiku un nevērību pret cietušajiem.

Atjaunojošā taisnīguma būtību mēdz skaidrot, salīdzinot to ar formālās kriminālās justīcijas praksi.

  1. Vairums nacionālo tiesību sistēmu ļoti koncentrējas uz likumpārkāpējiem, taču ar tiek ar tiem galā ne īpaši sekmīgi. Nav pazīmju, ka tradicionālā kriminālsodu sistēma liktu cilvēkiem kļūt labākiem. Tās soda cilvēkus par viņu noziegumiem un par sodu izvēlas ciešanas rīkojoties pēc principa – tu kādam nodarīji kaitējumu, tagad mēs nodarīsim kaitējumu tev. Taču šāds sods nav īstā atbildība par nodarījumu. Īstā atbildība ir sapratne par to, kā un kam tu esi nodarījis kaitējumu, kā arī – tā atlīdzināšana. Tā vietā, lai uzņemtos atbildību, noziedznieki cietumā paši sāk justies kā cietušie.
  1. Kriminālā justīcija pārāk maz uzmanības velta cietušajiem un neizprot viņu traumas dziļumu. Cietušie iziet trīs krīzes stāvokļus – personības, attiecību un izpratnes. Nonākot cietušā stāvoklī, cilvēkam ir piecas galvenās vajadzības:

–          Drošības sajūta;

–          Vajadzība pēc kaitējuma atlīdzināšanas;

–          Nepieciešamība saņemt atbildes;

–          Nepieciešamība dalīties notikušajā;

–          Varas atgūšana pār savu dzīvi.

Parasti kriminālprocesā netiek apmierināta neviena no šīm vajadzībām.

  1. Kriminālā justīcija atņem mazajām kopienām iespēju pašām risināt savas problēmas.
  2. Nacionālajās tiesību sistēmās piekoptais „sodošais taisnīgums” uzsver, ka noziegums tiek izdarīts nevis pret cietušo, bet gan valsti. Nav būtiski, ka nodarīts kaitējums, bet gan – ka pārkāpts likums. Šādas pieejas mērķis ir noskaidrot vainu un nodarīt sāpes vainīgajam.

Divi atšķirīgi skatupunkti:

Tradicionālā justīcija Atjaunojošais taisnīgums
Noziegums ir vardarbība pret likumu un valsti Noziegums ir vardarbība pret cilvēkiem un attiecībām
Vardarbība izraisa vainu Vardarbība izraisa pienākumus
Justīcijā nepieciešama valsts, lai noteiktu vainu un nodarītu sāpes Justīcijā tiek iesaistīti cietušie, likumpārkāpēji, sabiedrības locekļi, kas cenšas lietas vērst par labu
Galvenais akcents – likumpārkāpējam jāsaņem tas, ko viņš ir pelnījis Galvenais akcents uz cietušo vajadzībām
Tradicionālā justīcija Atjaunojošais taisnīgums
Kurš likums bija pārkāpts? Kam nodarīts kaitējums?
Kurš to izdarīja? Kādas ir viņa vajadzības?
Ko viņš ir pelnījis? Kādi pienākumi ir radušies?

Trīs atjaunojošā taisnīguma pīlāri:

–          Fokusējas uz kaitējumu;

–          Atzīst, ka netaisnība un kaitējums rezultējas pienākumos;

–          Veicina visu ieinteresēto pušu iesaistīšanos

Atjaunojošā taisnīguma mērķis ir mudināt procesa dalībniekus uz rezultātiem, kas veicina atbildību un kaitējuma atlīdzināšanu.

MATERIĀLI LEJUPIELĀDEI:

Hovards Zērs – Atjaunojošais taisnīgums (krievu valodā)

Ketlīna Dalī un Rass Imarižeons – Kritiskas pārdomas par atjaunojošo taisnīgumu (krievu val.)

Keja Prenisa – Atjaunojošais taisnīgums – sociālais taisnīgums (krievu val.)

Alans Dženkinss – Uzaicinājums uz atbildību (krievu val.)

Deniels van Ness – Atjaunojošais taisnīgums un cilvēktiesības (krievu val.)

Nilss Kristi – Krimināllikums un pilsoniskā sabiedrība (krievu val.)

Nilss Kristi – Konflikti kā privātīpašums (krievu val.)

Džons Breitveits – Kauns un mūsdienu sabiedrība (krievu val.)

Praksē var izšķirt divus atjaunojošā taisnīguma virzienus, jeb metožu blokus – novatorismu un pasākumu integrāciju kopējā tiesu sistēmā.

Novatorisms:

–          Nacionālo tradīciju adaptācija izmantošanai kriminālās justīcijas sistēmā (ģimenes un sabiedriskās sanāksmes, soda un izlīguma grupas).

–          Cietušo un likumpārkāpēju tikšanās cietumā (gan vienā krimināllietās saistītas, gan nesaistītas puses) – Eiropā un Ziemeļamerikā

–          Atbalsta grupas no cietuma atbrīvotajiem seksuālo noziegumu veicējiem – Kanādā;

–          Jauna tipa cietumi īpaša mikroklimata radīšanai – Latīņamerikā;

–          Cietušo, likumpārkāpēju un sabiedrības tikšanās dažādos kriminālprocesa etapos;

–          Atjaunojošie procesi konfliktu risināšanai starp pilsoņiem un valsti (Dienvidāfrikas Republika, Jaunzēlande).

Integrācija sistēmā:

–          Tiesību aktu pielāgošana atjaunojošā taisnīguma interesēs;

–          Finansējuma palielinājums un atjaunojošo programmu štatu paplašināšana;

–          Plānošana visas justīcijas sistēmas mērogā;

–          Atjaunojošo programmu skaita pieaugums;

–          Starpvaldību komisijas

MATERIĀLI LEJUPIELĀDEI:

Dž.Monks, D.Vinsleds – Naratīvā mediācija (krievu val.)

Frederiks Makelrijs – Ģimenes konferenču modelis Jaunzēlandē (krievu val.)

Abolicionisms kriminoloģijā

Abolicionisms kriminoloģijā – tiekšanās pēc pilnīgas atteikšanās no cietuma institūta, plašākā nozīmē – no krimināltiesībām. Kriminologi abolicionisti pieturas pie viedokļa, ka valstij nav jānosaka soda un tā izpildes veidi. Tie uzskata, ka šo uzdevumu kopīgi jāpilda noziedznieka un cietušā radiem un tuviniekiem. Pazīstamākie kriminologi abolicionisti – Nilss Kristi, Tomass Matiasens (abi – Norvēģija), Germans Bianki, Lūks Hilsmans (abi – Nīderlande).

Nilss Kristi – Pieņemamais noziegumu skaits (krievu val.)

Nilss Kristi – Cīņa ar noziedzību kā industrija (krievu.val.)

Viedoklis pret abolicionismu:

Mihails Remizovs – Abolicionisms – tas ir nihilisms (krievu val.)

Redzesloka paplašināšanai – skarbākā tonī abolicionistiem piebalso anarhisti:

Kojs Makinnijs – Anarhisma teorija kriminālajā justīcijā (angļu val.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


%d bloggers like this: