Efektīvi cietumi

Penoloģijas prakses vēsturiskā attīstība

Kas cietumus padara par efektīvām valsts pārvaldes institūcijām? Kā rīkoties, lai noziedznieku izolācija cietumos būtu nevis mazākais ļaunums, kuru valsts spiesta izraudzīties nozieguma gadījumā, bet gan veids, kā noziedzniekā panākt sabiedrībai vēlamās izmaiņas?

20.gadsimta laikā penoloģijas prakse pieredzējusi sīvu cīņu starp soda un rehabilitācijas piekritējiem (Andrews & Bonta, 1998; Cullen & Gendreau, 1989; Hollin, 1992). Šie konfliktējošie ideāli savu skaļāko toni sasniedza septiņdesmitajos gados, kas vēlāk kļuva pazīstama kā ”Nothing works”’- ”What works” diskusija. Līdz septiņdesmitajiem gadiem rehabilitācija progresīvajā pasaulē tika atzīta par soda izpildes likumīgo mērķi. Taču vēlāk līdzsvars starp rehabilitācijas un sodīšanas konkurējošajiem mērķiem pārdzīvoja dramatiskas pārmaiņas.

Pret rehabilitāciju vērstā viedokļa pozīcijas vēl vairāk pastiprināja Roberts Martinsons rakstā “Kas darbojas? Jautājumi un atbildes par cietumu reformu” (1974.)[1] Viņš aplūkoja 231 ar cietumu rehabilitācijas programmām saistīta pētījuma rezultātus un secināja, ka noziedznieku terapija nav efektīva, jo nav pierādījumu tam, ka ar programmu palīdzību iespējams konsekventi mazināt noziegumu recidīvu. Šo pesimistisko doktrīnu septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ar atzinību pieņēma vadošie kriminologi, kā arī labējo politisko ideoloģiju pārstāvji (M.Tečeres valdība Apvienotajā karalistē, R.Reigana valdība ASV u.c.). Tādējādi ievērojami mazinājās soda izpildes struktūru gatavība ieguldīt līdzekļus rehabilitācijā. Šķietamā rehabilitācijas bezjēdzība bija perfekts attaisnojums bargākiem sodiem.

Tomēr neliels skaits “Nothing works” kritiķu aktīvi apstrīdēja Martinsona un viņa kolēģu doktrīnu. Galvenais vārds debatēs bija Ziemeļamerikas pētniekiem, tostarp  Tedam Palmeram, Polam Džendro, Donam Endrjūsam, Robertam Rosam un Džeimsam Bontam. Izmantojot jaunas pētniecības metodes, tika iegūti pozitīvi dati par rehabilitācijas efektivitāti noziegumu recidīva mazināšanā. Lielu triecienu Martinsona doktrīnai deva arī viņš pats, jo 1979.gadā atzina savas agrāk pieļautās kļūdas un ziņoja par virkni pētījumu kas apliecināja terapijas efektivitāti cietumos.

_______________________

[1] Martinson, R. (Spring 1974). “What Works? – Questions and Answers About Prison Reform,” The Public Interest, pp. 22-54.

(augstāk publicētajam aprakstam izmantota Jaunzēlandes Korekcijas departamenta mājas lapā pieejamā informācija)

MATERIĀLI LEJUPIELĀDEI:

  • ”Pakļaut likumpārkāpējus terapijai vai nepakļaut? Vēsturiskā perspektīva” – materiāls angļu valodā, Klaivs R.Hollins, Lesteras universitāte, Apvienotā Karaliste, 2004.g. Lejupielādēt
  • Materiāls latviešu valodā par “What works” doktrīnu un efektīvas terapijas principiem cietumos (Džeimsa Bontas lekcija, kuru viņš 1997.gadā nolasīja Stokholmā) šeit: Lejupielādēt

Notiesāto riska un vajadzību novērtēšana

Raugoties no sabiedrības, personāla un notiesāto skatupunkta, droša, efektīva un motivējoša spiedumu izpilde, kuras mērķis ir samazināt recidīvismu tā organizētajā un sistemātiskajā formā, veido notiesāto aktivitāšu plānošanas pamatu.

Lai sprieduma izpilde būtu veiksmīga, nepieciešama tāda soda izpildes procesa vadība, kas nodrošina nepārtrauktību. Mērķis ir mazināt tā saucamo sektorālo domāšanu un darboties, pamatojoties uz notiesāto individuālajām vajadzībām un mērķiem. Spriedums tiek izpildīts saskaņā ar soda izpildes pasākumu plānu, kura pamatā ir individuālais risku un vajadzību novērtējums (vairāk par šo tēmu – Dž.Bontas lekcijas materiālā, kas lejupielādējams augstāk).

Risku un vajadzību novērtēšanas mērķis ir atsevišķi definēt:

  • Kādi faktori ir bijuši par iemeslu un veicinājuši notiesātā izdarītos likumpārkāpumus, kā rezultātā viņš ir ticis par tiem notiesāts;
  • Kādi faktori varētu ietekmēt notiesātā kriminālo uzvedību un ir būtiski no recidīvisma riska viedokļa.

Risku un vajadzību izvērtējuma mērķis ir konstatēt notiesāto problēmas, kuras jāņem vērā, izstrādājot soda izpildes plānu.Soda izpildes plāna funkcija, bez recidīvisma riska samazināšanas, ir palīdzēt notiesātajiem dzīvot bez noziegumu izdarīšanas.

Piemēram, Somijas Cietumu dienesta 2002. gadā pieņemtā risku un vajadzību novērtēšanas metode dalās sekojošās kategorijās:

  • Iepriekšējā kriminālā uzvedība
  • Dzīves apstākļi pirms apcietināšanas un pēc atbrīvošanas no cietuma un spēja tikt galā ar ikdienas pienākumiem
  • Ienākumi un spēja tikt galā ar finansiālas dabas jautājumiem
  • Izglītība, nodarbošanās un ar to saistītās prasmes
  • Sociālās attiecības un dzīves stils
  • Alkohola lietošana
  • Narkotiku lietošana
  • Domāšanas veids un uzvedība
  • Attieksme, piemēram, attiecībā pret kriminālu uzvedību un sabiedrību.

Izvērtējot recidīvisma risku, ir jāņem vērā statiskie un dinamiskie faktori. Statiskie faktori ir nozīmīgākie pagātnes notikumi, kurus parasti nevar ietekmēt, turpretī dinamiskie faktori var tikt iespaidoti apcietinājuma perioda laikā.

Novērtēšanas mērķis ir atbilstoša soda termiņa plānošana. Informācija plānošanai tiek iegūta no individuālajiem faktoriem, kuri veicina kriminālu uzvedību un nākotnē varētu ietekmēt recidīvisma iespējamību (riska novērtējums). Vajadzību kategorijas ir jomas, kuras ir nepieciešams nostiprināt, lai samazinātu recidīvisma risku. Bez dinamiskajiem un statiskajiem faktoriem, veicot vispārējo novērtēšanu, ir jāņem vērā arī citi faktori, tādi kā ieslodzītā atbrīvošanas apstākļi, iespējas saskarties un tikt galā ar problēmām u.c..

Kriminālās uzvedības izskaidrojuma modeļi var tikt saistīti ar tradicionālajām, piemēram, socioloģijas, psihiatrijas un sociālās psiholoģijas teorijām. Dažādās pieejas ne tikai neizslēdz, bet arī papildina viena otru, un novērtēšanas metodes nav atdalāmas no teorijas.

(augstāk publicētajam aprakstam izmantota Somijas cietumu dienesta izstrādātā “Kriminālo sankciju jomas rokasgrāmata 1/2004)

MATERIĀLI LEJUPIELĀDEI:

  • “Seksuālo noziegumu veicēju riska novērtēšana”. Materiāls angļu valodā, R.Karls Hansons, Otavas Ģenerālprokuratūras departaments (Kanāda), 2004.g. Lejupielādēt
  • “Riska, vajadzību un atsaucības modelis likumparkāpēju rehabilitācijā”. Materiāls angļu valodā, Vellingtonas (Jaunzēlande) universitātes profesors Tonijs Vards un Belfāstas universitātes docētājs Šads Maruna, 2007.g. Lejupielādēt

SAITES PAR CIETUMU EFEKTIVITĀTI:

– Jaunzēlandes korekcijas institūcijās http://bit.ly/onw0Uy

– Kanādas sabiedriskās drošības tīkla mājas lapā http://www.publicsafety.gc.ca/res/cor/rep/risk_need_200706-eng.aspx

8 komentāri Add your own

  • 1. Andis  |  maijs 26, 2012 plkst. 10:28

    ”Risku un vajadzību izvērtējuma mērķis ir konstatēt notiesāto problēmas, kuras jāņem vērā, izstrādājot soda izpildes plānu” – smieklīgi, autoram vajadzētu mazliet pastrādāt cietumā tad viņš saprastu, ka risku un vajadzību izvērtējuma mērķis ir norvēģu naudas izlietošana.

    Atbildēt
  • 2. Māris Luste  |  maijs 28, 2012 plkst. 08:44

    Cietumu sistēmā sāku strādāt pirms 17 gadiem un turpinu to darīt joprojām. Tādēļ no pirmavotiem varu liecināt ka tādai skepsei, Andi, nav pamata:)

    Atbildēt
  • 3. Andis  |  Septembris 9, 2012 plkst. 17:45

    Es arī strādāju cietumā 17 gadus un strādāju tieši ar risku un vajadzību novērtēšanu, tādēļ zinu ko rakstu.

    Atbildēt
  • 4. Anna  |  Septembris 13, 2012 plkst. 21:37

    Riska un vajadzību novērtējuma mērķis tiks sasniegts tikai tad, ja darbinieki, arī tie, kuri saka, ka jau 17 gadus strādā cietumā, veiks šo darbu kvalitatīvi un ar izpratni par to, ko dara. Pretējā gadījumā, Andi, protam tikai kritizēt. Tas ir cietuma sistēmas darbinieku attieksmes un profesionalitātes jautājums.

    Atbildēt
  • 5. Andis  |  Septembris 20, 2012 plkst. 17:44

    Tie ir nepamatoti apgalvojumi Anna. Kas mainīsies ja riska un vajadzību novērtējums tiks veikts kvalitatīvi? Lūdzu uzraksti.

    Atbildēt
  • 6. Anna  |  Septembris 21, 2012 plkst. 10:10

    Katram, kurš veic notiesātā RVN, sākotnēji ir jāzin un jāsaprot, kādēļ viņš to dara un ko tas dos. Tātad, šis porms laikam ir gājis secen!
    Runājot par to, ko tas dos. Ja RVN tiek aizpildīts kvalitatīvi (ne formāli), tad ar tā palīdzību nosaka notiesātā reālās resocializācijas vajadzības, viņa “kriminālās ielaistības pakāpi” un adekvāti plāno, ko tālāk ar viņu darīt, kādos resoc. pasākumos iesaistīt (nešķērdējot nelietderīgi jau tā knapos resursus). Pēc noteiktā perioda veicot atkārtotās novērtēšanas, darbinieks var konstatēt notiesātā soda izpildes dinamiku, vai tas, ko ar viņu dariet cietumā, ir uzlabojis vai gluži pretēji pasliktinājis sākotnējo situāciju. Starp citu, RVN perspektīvā parādīs arī darbinieku darba kvalitāti. Algu laikam nevajadzētu maksāt tikai par to, ka viņi no cietuma atbrīvojas sliktāki, nekā tur ienākuši. Tas nav gluži tas, ko sabiedrība sagaida no cietuma darbiniekiem un kādas funkcijas tiem nosaka likums. Tā diemžēl mūsu valstī notiek, ka labas lietas varam sabojāt ar nepareizu attieksmi utt. Cerams, ka kādreiz pienāks tā diena, ka katrs, pirms sākt kritizēt visu un visus, kas apkārt notiek, godīgi paskatīsies uz to, ko un kā pats dara. Tad, kad tas ir OK, dodamies tālāk..
    Veiksmīgu darba dienu!

    Atbildēt
  • 7. Andis  |  Septembris 27, 2012 plkst. 10:32

    Annai
    Pirms RVN ieviešanas uz notiesātajiem vajadzēja sastādīt Soda izpildes pasākumu plānu. Vajadzēja aizpildīt speciālu burtnīcu ar informāciju par visiem pārkāpumiem un pamudinājumiem, sodāmībām, informāciju par pašreizējo sodāmību, soda režīma pakāpēm, rehabilitācijas pasākumiem, psihologa apmeklējumiem, ģimenes stāvokli un radiniekiem, par algotu darbu un piedalīšanos teritorijas labiekārtošanā un daudz ko citu. Vajadzēja norādīt laiku kad tika veikti dažādi rehabilitācijas pasākumi. Vajadzēja ik pa trīs mēnešiem veikt ar notiesātajiem pārunas un un tās ierakstīt šai plānā. Un galvenais šai plānā vajadzēja plānot rehablitācijas pasākumus. Šai plānā bija daudz vairāk informācijas nekā pašreiz ir RVN un šie plāni ideālā labi attainoja notiesātā soda izpildes dinamiku. Un kas arī ir svarīgi šie plāni bija daudz kompaktāki un ērtāk izmantojamāki par RVN.
    Anna, kādēļ bija jātērē daudzi tūkstoši norvēģu un latviešu naudas, lai nomainītu labu pret sliktāku.

    Atbildēt
  • 8. Vārds  |  janvāris 8, 2014 plkst. 10:15

    Diemžēl uz doto brīdi, tādā formātā, kādā RVN ir, tam nav nekāda praktiska pielietojama. Neesmu pret RVN, tā ir laba ideja, bet to vajag diezgan spēcīgi attīstīt, lai praksē tam būtu kāds pielietojums. Citādi sanāk tāda dubulta darba darīšana, bez redzama rezultāta. Riska pakāpe ir samērā neobjektīva, ja notiesātie netiek dalīti pa kategorijām, līdz ar to arī tai nav liela nozīme. Un tā varētu turpināt un turpināt nepilnības un nepraktisko pielietojumu uzskaitījumu. Strādāsim pie tā, lai tiešām nebūtu, kā Anda teiktajā, ka tā beigās iznāktu tikai Norvēģu naudas izlietošana.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


%d bloggers like this: