Vēsture

No 1893. līdz 1917.gadam Sanktpēterburgā, Galvenajā cietumu pārvaldē, kas līdz 1895.gadam atradās Iekšlietu, bet pēc tam Tieslietu ministijas pakļautībā,  tika izdots ikmēneša žurnāls “Тюремный вѣстникъ” (Cietumu vēstnesis) A.Vites redakcijā. Žurnālam bija oficiālā un neoficiālā daļa, ieskaitot ieteicamo literatūru arestantu lasīšanai. Latvijas teritorija tolaik bija sadalīta starp trim Krievijas guberņām – Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas.

Zemāk žurnāla 1897.gada novembra numurā ievietotais materiāls par kapelu un bibliotēku Rīgas CentrālcietumāТюремный вестник 1897, № 11 (нояб.)_bibliot.55454-00

Тюремный вестник 1897, № 11 (нояб.)_bibliot.55455-00

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Zemāk lejupielādējams materiāls no “Тюремный вѣстникъ” 1893.gada jūnija izdevuma. Šī plašā materiāla tēma ir patronāts – tā aizsākumi, dažādu valstu pieredze, praktiski rīcības virzieni. Patronāta būtība atbilst tam, ko mēs Latvijā pazīstam kā pospenitenciāro palīdzību vai bijušo ieslodzīto atbalsta sistēmu. Patronāts ir privāta vai valsts iniciatīva, kuras mērķis ir to personu aizbildniecība, kas atbrīvotas no cietuma. Patronāti tika balstīti uzskatā, ka personas, kas atbrīvotas no cietuma, bez pienācīga atbalsta, var atgriezties pie noziedzības, tādēļ tām nepieciešams nodrošināt pēc iespējas vienmērīgāku pāreju no izolācijas uz brīvību.

Lai arī kopš šī materiāla publikācijas pagājis vairāk kā 120 gadu, Latvijā šī joma joprojām nav sakārtota. Rietumvalstīs, deviņpadsmitā gadsimta vidū aizsāktās patronāta kustības pakāpeniski ir attīstījušās līdz tām atbalsta sistēmām, kuras pazīstam šobrīd. Savukārt Latvijas teritorijā Padomju varas gadi nesa pārrāvumu patronāta tradīciju attīstībā, ko kompensēja piespiedu mehānismi – darba obligātums un kontrole. Atgūstot neatkarību, Latvija palika tukšā vietā – bez tradīcijām un efektīviem piespiedu mehānismiem. Arī – bez dziļākas izpratnes par risinājuma scenārijiem. Mēģinājumi ieviest virspusīgu postpenitenciāro palīdzību nevainagojās panākumiem – šī probācijas funkcija atmira. Šobrīd patronāta funkcija Latvijā ir izkaisītu privāto iniciatīvu kopums, savukārt valsts to realizē caur darba tirgus atbalsta pasākumiem un pašvaldību sniegto sociālo palīdzību visiem iedzīvotājiem, tostarp – arī bijušajiem ieslodzītajiem. Šāda pieeja būtu attaisnojama vienīgi gadījumā – ja ieslodzījuma sociālajai izolācijai nebūtu smagāku seku kā jebkurai citai atsvešināšanās formai ko sabiedrībā piedzīvo citas atbalsta saņēmēju grupas – mazturīgie, darba meklētāji, jaunās māmiņas, jaunieši pēc skolas gaitu beigām, cilvēki ar īpašām vajadzībām u.c.. Kamēr ieslodzījuma vietās vēl nedominē normalizācijas princips kas nozīmē cietumu dzīves apstākļu maksimāli iespējamo pielīdzināšanu apstākļiem brīvībā, atšķirības starp bijušajiem ieslodzītajiem un citām atbalstāmām iedzīvotāju grupām – būs ievērojamas un prasīs īpašu atbalsta pieeju bijušajiem ieslodzītajiem.

Lejupielādēt šeit: Patronāts

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Trackback this post  |  Subscribe to the comments via RSS Feed


%d bloggers like this: